Ikviens jautājums, kas ātro kredītu nozari vienmēr ir bijis asi uztverams un diskutabls. Vienmēr ir bijis aktuāls jautājums vai ātrie kredīti ir jāizsniedz visiem, kuram tas ir nepieciešams, vai procentu likme šāda veida kredītiem ir adekvāta utt.
Šobrīd šie jautājumi ir pacelti augstākajā līmenī, proti , Ekonomikas ministrijai izrādot iniciatīvu noteikt ierobežojumus procentu maksājumiem, ko varētu noteikt nebanku kredītiem. Neviens īsti nevar pateikt, kāds ir iesmels tieši regulēt procentu maksājumus, jo lielākoties tieši šo faktoru noregulē tieši pati konkurence starp pašiem nišas uzņēmumiem un bankām Ievērojami interesantāks un arī būtiskāks jautājums ir par to, kāds uz doto brīdi Latvijā ir nebanku kreditētāju nozares regulējums, un jāatzīst, ka tas ir vājš un nepietiekams.

Ja komersants savu uzņēmumu reģistrē kā banku , tad pēc visiem regulējumiem un likumiem, tam ir jāpakļaujas visām iespējamām Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) prasībām. Savukārt nebanku sektoru uzrauga tikai Patērētāju tiesību aizsardzības centrs – šai valsts iestādei ir kritieni vien mazāk resursu un ietekmes salīdzinājumā ar FKTK. Un tas nav pareizi! Citiem vārdiem sakot, ja spēlētāji spēlē vienā un tajā pašā laukumā, šajā gadījumā, kreditēšanas sektorā, tad arī visiem šiem spēlētājiem ir jābūt vienādiem noteikumiem. Šie noteikumi būtu attiecināmi gan uz tām pašām procentu likmēm, gan nepieciešamību pārliecināties par kredītņēmēju spēju maksāt parādus, gan dažādu dokumentu pārbaudi, lemjot par aizdevuma piešķiršanu. Jebkurā gadījumā nav pareizi, ka kredītu neatkarīgi no tā apmēra var saņemt, piemēram, ar tālruņa īsziņas palīdzību, tai pašā laikā neuzrādot par savi nopietnu informāciju kredītspējas izvērtēšanai.

Treknie gadi gan Latvijā, gan arī pasaulē uzskatāmi parādīja un arī pierādīja, ka ir pārāk daudz cilvēku, kuri labprāt aizņemas tik, cik kāds viņiem ir ar mieru aizdot, nevis tik, cik viņi spēj atmaksāt. Un nevajag apgalvot, ka 100 vai 200 latu ir maza summa, ko vienmēr varēs atdot – diez vai, ja aizņēmējs ir minimālās algas saņēmējs. Nevar noliegt, ka arī banku realizētā politika laiku pa laikam ir bijusi diskutabla, tomēr ir skaidrs, ka tās, izdāļājot «treknajos» gados kredītus katram, kam nebija slinkums uzrakstīt atbilstošu iesniegumu, ir pamatīgi apdedzinājušās, ciešot zaudējumus krīzes gados un joprojām mēģinot tikt vaļā no nelikvīdiem īpašumiem. Tas vien pierāda, ka šim tirgum ir jābūt stingri regulētam neatkarīgi no tā, kas aizdod naudu – banka vai nebanka.
Autors: Jānis Eglītis